Muižas vēsture
Lai gan Odzienas novads bijis apdzīvots jau senatnē, par ko liecina senlietu atradumi muižas teritorijā, kas datēti ar vidējo dzelzs laikmetu ( 5. – 9. gs.) un saistāmi ar seno latgaļu kultūru, Odzienas vārds Odenze vai Odse rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi minēts 1455. gadā. Šajā gadā Bertrams Tīzenhauzens no sava tēva Engelbrehta 1449. gadā mantojumā saņemto Odzienas muižu un pagastu pārdeva savam brālim Johanam, kurš kā Odzienas īpašnieks rakstītajos avotos minēts arī 1457. un 1460. gadā.
Ietekmīgās Vidzemes muižniecības dzimtas – Tīzenhauzenu – īpašumā Odziena atradās līdz pat 1625. gadam, kad Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs šo un citas kaimiņu muižas, tajā skaitā Vietalvu, piešķīra pulkvedim Johanam Reinholdam Štreifam fon Lauenšteinam. Visu 17. gadsimtu, kamēr Vidzeme atrodas Zviedrijas sastāvā, kā arī pēc Lielā Ziemeļu kara, kad Vidzeme tika iekļauta Krievijas sastāvā, Odzienas muiža samērā bieži maina īpašnieku un to apsaimnieko dažādi nomnieki, tādēļ maz ticams, ka muiža šajā laikā piedzīvoja būtisku uzplaukumu.
1744. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete Petrovna Odzienas muižu uzdāvināja dzimtsīpašumā savam feldmaršalam Pjotram Šuvalovam, kurš, savukārt, gadu vēlāk Odzienu pārdod kādreizējam tās nomniekam, Grostonas īpašniekam majoram Engelbrehtam Vilhelmam fon Brimmeram. Odzienas muiža paliek Brimmeru dzimtas īpašumā līdz Latvijas Republikas īstenotajai agrārreformai 20. gs. 20. gados.
Odzienas muižas uzplaukuma laiks, kad tika izveidots muižas centrs ar lepno pili, parku un daudzajām saimniecības ēkām, saistāms ar Rūdolfu Fridrihu Adrianu fon Brimmeru (1809. – 80.g.), kurš muižu mantoja no sava tēva 1813. gadā un, nodzīvojis garu un raženu mūžu, mira Odzienas muižā 1880. gadā, un tika apglabāts dzimtas kapličā Vietalvā.
Būtiskākais R.F.A. fon Brimmera veikums ir jaunās pils būvniecība, kas mūsdienās uzskatāma par vienu no iespaidīgākajām neogotikas celtnēm Latvijā un ar slaido sešstāvu torni skaisti papildina Vidzemes augstienei raksturīgo ainavu, jau iztālēm aicinot ceļotāju iegriezties. Gotiskā ēka tapusi pārbūvējot iepriekš šajā vietā 18. gs. beigās būvēto jauktu koka-mūra muižas ēku pēc vācu arhitekta J.Helda projekta (arhitekta identifikācija šobrīd vēl hipotētiska), kurš 19. gs. vidū vadījis baznīcu un tiltu būvdarbus Ilūkstē, Secē, Ērberģē un citviet.
1905. gada nemieros lepnā pils tika nodedzināta. Lai gan Brimmeru ģimene pielika lielas pūles ēkas atjaunošanai, to pārtrauca 1. Pasaules karš ar bēgļu plūdiem cauri muižas centram, nobradājot labības laukus, izlaupot muižas inventāru un nededzinot vairākas citas muižas ēkas. Pēc agrārreformas 20. gados Odzienas pils zaudēja saimnieku un pamazām gāja bojā. To savā īpašumā vēlējās iegūt Odzienas Piensaimnieku biedrība, „atmetot bijušo muižnieku greznību” un pārbūvējot to par „koppienotavu ar kupola griestiem un piena apstrādes iekārtu, kantori, darbinieku dzīvokļiem, bibliotēku, kooperatīva veikalu…”. Taču arī šī iecere palika tikai projekta stadijā.
Padomju laikā ēka daļēji funkcionēja odzēniešu sabiedriskās dzīves vajadzībām ar kultūras namu, bibliotēku, dzīvokļiem. Daudzi vietējie iedzīvotāji ar nostaļģiju atminas krāšņos, vienmēr labi apmeklētos gadskārtu svētkus un zaļumballes.
Tagad, pateicoties muižas jauno saimnieku uzņēmībai, entuziasmam un vēstures mīlestībai, ir uzsākta Odzienas muižas kompleksa rekonstrukcija. Atdzimis iepriekš degradētais muižas krogs – tajā kopš 2012. gada darbojas viesu nams (Krogusmāja), kurā tiek klāti arī svinību un godu galdi, pilnībā atjaunota arī pienotava, kura nu kalpo kā brūzis (Pilsbrūzis), dārznieka māja un mantu klēts. Veikti būtiski teritorijas labiekārtošanas darbi. Pati pils ēka pamazām atgūst savu iepriekšējo spozmi – ēkas labajam spārnam atjaunots jumta segums, un piecās atjaunotajās zālēs 2015. gada pavasarī jau nosvinētas pirmās kāzas.